Atpakaļ pagātnē

Vai kādreiz esi mēģinājis iztēloties VEF tolaik? Mēģini iztēloties, balstoties uz dažādiem attīstības posmiem uzņēmuma vēsturē. Garām pabrauc vecie autobusi un automašīnas. Lai veldzētu slāpes ar limonādi vai cukurūdeni, vari iegriezties kādā no nelielajām kafejnīcām. Cilvēki steidzas, lai laikā nokļūtu uz darbu.

VEF bija viens no lielākajiem uzņēmumiem, kas uzņēmuma augstākajā attīstības punktā nodarbināja vairāk kā 3000 darbiniekus. Darbības sākumā, rūpnīcu varēja dēvēt vien par darbnīcu, jo tās rīcībā bija virpa, skrūvspīles un daži mazi darbarīki, taču katru gadu uzņēmums auga gan izgatavoto tehniku ziņā, gan darbinieku skaitā. Nedaudz pasteidzoties uz priekšu uzņēmuma pastāvēšanas gados, 1932. gads bija laiks, kad uzņēmums tika nosaukts par Valsts Elektrotehnisko fabriku (VEF). Veidojot uzņēmuma vīziju, tika izraudzīts jauns logotips, ko izveidoja jaunais dizaineris Kārlis Irbītis. Par rūpnīcas direktoru kļuva Teodors Vītols, bet par projektēšanas vadītāju - Alberts Jekste. A.Jekse ir zināms ar to, ka ne tikai piedalījās daudzu VEF radioaparātu, kuģu radiostaciju, kinoprojektoru izstrādē, bet vēlāk arī nodibināja VEF optikas nodaļu. Projektēšanas vadītājs izveidoja pirmo profesionālo skaņu studiju mākslas un dokumentālo filmu ieskaņošanai un filmu laboratoriju. Tieši ar A.Jekstes līdzdalību tika ieskaņota slavenā filma „Zvejnieka dēls”. Tāpat vēlāk VEF atvēra paši savu amatniecības un arodu skolu, jo fabrikai bija nepieciešami arvien vairāk dažādu speciālistu. Par vienu no galvenajiem VEF produkcijas veidiem 30.gados kļuva radiouztvērēji, kas arī turpmāk sastādīja gandrīz pusi no gadā saražotās tehnikas. Pirms Otrā Pasaules kara, VEF eksportēja vairāk kā 8000 radioaparātus gadā uz tādām valstīm kā Somija, Norvēģija, Zviedrija un citur. Tika pat atvērtas atsevišķas zīmola tirdzniecības pārstāvniecības Tallinā, Kauņā, Helsinkos, Oslo, Cīrihē un Londonā. Uzņēmums izlaida dažādu modeļu “VEFON”, “VEFAR”, “VEF Super”, “VEF Luxus” un citas radioaparātu markas ar dažādiem dizainiem. Protams, ka papildus radioaparātiem turpināja izgatavot arī tehniku citām vajadzībām - kinoprojektorus, vēja ģeneratorus, kuģu un lidmašīnu radiostacijas, stacionāros radiostaciju raidītājus, baterijas un akumulatorus, kabatas lukturīšus, elektrospuldzes, putekļusūcējus, gludekļus un citas preces. Iepriekš minētajiem radioaparātiem pievienojās citi modeļi - jaunāki, spēcīgāki un ar dažādiem dizainiem. Esot Padomju Savienībā, 50.gados VEF meistari radīja jaunas, PSRS valsts standartiem atbilstošus radioaparātus - “Baltika”, “Mir”, “Latvija”, “VEF Akords”, “Lukss” un citus. 1960.gadā tika izgatavots pirmais tranzistoruztvērēja radioaparāts - “Spīdola”. Katru gadu šo modeli uzlaboju un tikai izlaisti arvien kvalitatīvāki atskaņotāji - “VEF-Spīdola” un “VEF-Spīdola 10”, kam 70.gados sekoja jaunās sērijas un dizaina “Spīdolas” modeļi - “VEF-12”, “VEF-201”, “VEF-202”, “Spīdola-207”, “Spīdola-230”, “Spīdola-250”, “VEF Spīdola 232” un citi. Uzņēmuma ražīgākajos gados, rūpnīca saražoja līdz 1 miljonam radioaparātu gadā, kas bija gandrīz 50% no visas VEF radītās produkcijas. 80.gadu vidū ražošanā nonāca jauna tipa un dizaina tranzistoru radiouztvērēji - “VEF-317”, “VEF-214” un “VEF-216 Vilnis”, tiem sekoja “VEF-221” un “VEF-222”. Tika ražotas arī pirmās magnetolas - zināmākā ir “VEF Sigma”. 1983.gadā sekoja “Vefonta”, bet 80.gadu nogalē - “VEF-284”, “VEF-287” un “VEF Sīringa”.

Padomju gados VEF bija viena no lielākajām elektrotehnikas rūpnīcām Padomju Savienībā, kuri nepārtraukti strādāja pie jauniem produktiem, piemēram, datoriem un rūpējās, lai katrā uzņēmuma saražotajā tehnikā būtu iestrādāta kāda tā laika inovācija. VEF tehnika nonāca pat tādām zemēs kā Mongolija un Kuba, taču 90.gadu beigās, ar VEF notika tas pats, kas ar citiem tā laika uzņēmumiem - 1999. gadā strādājošie uzņēmumi tika privatizēti un VEF izbeidza savu darbību.

Vai nebūtu lieliski pieredzēt šādu attīstību vēlreiz? 

Older Post